Kā zināms, priekšvēlēšanu laikā partijas nevar nesolīt, taču sabiedrības uzdevums ir sekot līdzi, lai solītais uzreiz pēc vēlēšanām neaizmirstas. Latvijas Bērnu labklājības tīkls pirms vēlēšanām vērsās pie lielākajām politiskajām partijām un noskaidroja to viedokli par dažādiem ar bērnu tiesību aizsardzību saistītiem jautājumiem.
Šoreiz aicinām aplūkot 14. Saeimā iekļuvušo partiju atbildes uz jautājumu – kā jūsu partija plāno pāreju no dārgas akūto un kritisko problēmu risināšanas uz plānotiem un efektīviem prevencijas pasākumiem, problēmu savlaicīgai novēršanai?
No kuras puses skatās
Lai gan vārds “prevencija” pēdējos gados kļuvis par tādu kā “modes kliedzienu”, izpratnes par to, ko tas īsti nozīmē, mēdz būt pat ļoti dažādas. To, ka prevencija ir ļoti svarīga un ka tajā ir jāiegulda vairāk, vēlējās apliecināt visas uzrunātās partijas. Bet ko politiķi ar to domā? Tā, piemēram, Nacionālā apvienība izvēlējās akcentēt interešu izglītības lomu: viņuprāt, valsts apmaksāta interešu izglītība no trīs gadu vecuma ar īpaši apmācītiem darbiniekiem palīdzētu pamanīt bērnu vai ģimeņu problēmas, risinot tās jau pirmsākumā. Progresīvie, savukārt, iestājas pret azartspēļu izplatību un par bērnu mentālo veselību, īpaši akcentējot psiholoģiskā atbalsta pieejamību un brīvā laika pavadīšanas iespējas, kā arī atbalstu nevalstiskajām organizācijām, kuras prevencijas jomā jau darbojas. Tāpat arī Zaļo un Zemnieku savienība izceļ tautas sporta un veselīga dzīvesveida nozīmi.
Apvienotais saraksts kā galveno prevencijas atslēgu norādīja ārstus un pedagogus. Pēc viņu domām, ģimenei vajadzētu būt profesionāļu redzeslokā jau pirms un īsi pēc bērna piedzimšanas, lai veselības un sociālās problēmas tiktu pamanītas pēc iespējas laicīgāk. Īpaši redzīgiem vajadzētu būt arī pirmsskolu un skolu pedagogiem, kas nepieciešamības gadījumā var piesaistīt arī sociālo dienestu. Tāpat arī Latvija pirmajā vietā uzsvēra mediķu un pedagogu lomu: ja profesionāļi ir labi apmācīti, tad viņiem būtu jāspēj arī agrīni identificēt problēmas, to cēloņus un piesaistīt atbilstošāko palīdzības veidu.
Turpretī Jaunā vienotība pauž gandarījumu, ka pēdējā laikā par prevenciju tiek domāts daudz vairāk, tai skaitā ieguldot mentālās veselības jomā, par ko zināmā mērā aizdomāties likusi arī piedzīvotā pandēmija un tās ietekme uz cilvēku psiholoģisko līdzsvaru, taču kā svarīgākais prevencijas elements tiek minēti jauni pakalpojumi ģimenēm un bērniem, kuru klāsts aizvien vēl paplašināms.
Prevencija kā sistēma
Prevencijas jomā pastāv vairākas teorijas, un šeit aplūkosim vienu no tām – prevencijas matricu, kas tiek lietota vardarbības pret bērnu novēršanas jomā. Šeit prevencija tiek skatīta trīs līmeņos. Pirmkārt, primārā prevencija – tās ir visas darbības, ko varam veikt, pirms bērns cietis no vardarbības: lielākoties tās ir informatīvas, izglītojošas un iesaistošas aktivitātes par drošību attiecībās visai sabiedrībai kopumā. Otrkārt, sekundārā prevencija – tās ir darbības, kas mērķētas augstāka riska sabiedrības grupām, kurās pastāv lielāka iespēja bērnam ciest no vardarbības – piemēram, sociāli mazāk aizsargātās ģimenēs, ļoti jaunu vecāku ģimenēs un tamlīdzīgi. Treškārt, terciārā prevencija – ko mēs darām tad, kad vardarbība jau ir notikusi, lai bērnu atbalstītu un novērstu vardarbības turpināšanos. Turklāt katrā no šiem līmeņiem mēs varam strādāt ar bērniem, vecākiem, speciālistiem, iestādēm un plašāku sabiedrību.
Pēdējā laikā īpaši bieži tiek pieminēta bērnu “skrīnēšana” jeb noteiktu risku vērtēšana, tomēr jāatceras, ka primārās prevencijas pasākumus mēs varam veikt vēl pirms ir parādījušās kādas nevēlamas pazīmes. Nevajag gaidīt, lai paliek sliktāk, un rīkoties tikai tad. Tāpat pārpratumus dažkārt rada arī doma par “agrīnu” iejaukšanos, jo daži to saprot ar apsteidzošu rīcību – tātad mēs kaut ko paveicām, pirms iestājās noteikti riski, bet citi ar to domā iesaistīšanos “agri bērna dzīvē”, tātad laikā, kamēr bērns vēl ir mazs. Patiešām, jo bērns ir jaunāks, jo efektīvāk mēs varam novērst visdažādākos riskus kā bērna veselības, tā sociālajā un citās jomās, tomēr mums nevajadzētu aprobežoties tikai ar preventīvām darbībām maziem bērniem un viņu vecākiem – arī pusaudžu un jauniešu vecumposmā netrūkst arvien jaunu risku bērnu dzīvē, kurus mēs varam preventīvi apsteigt. Prevencijai bērnu aizsardzības jomā būtu jāaptver visi bērnu vecumposmi un dažādas potenciāli bīstamas riska situācijas.
Piemēram, citās valstīs ir redzēta prakse, kad brīvdienās publiskā vidē pašvaldība regulāri organizē pasākumus vecākiem kopīgai laika pavadīšanai ar saviem bērniem, paredzot atbilstošas nodarbes katram vecumposmam, tādējādi arī mācot vecākiem izprast bērnus un kvalitatīvi atpūsties kopā. Katrā vecumposmā bērnam ir savas vajadzības – ja sākumā tās ir ciešas attiecības ar savu aprūpētāju, nedaudz vēlāk tās jau ir dažādas rotaļas un spēles, bet pusaudžu gados jau izaicinājums un risks, kad piemērotākas aktivitātes būs pārgājieni mežā, orientēšanās vai citi piedzīvojumi. Attiecīgi valsts vai pašvaldība var domāt, ko mēs darām, lai parūpētos par to, lai bērns katrā vecumposmā var realizēt savas vajadzības drošā veidā.
Vai kāds redz lielo bildi?
Kā redzams, neviena no augstāk pieminētajām politiķu atbildēm nav nepareiza – visi pieminētie elementi patiešām iederas prevencijas laukā un var palīdzēt novērst dažādus riskus bērna dzīvē. Taču vispirms ir svarīgi vienoties par dažām svarīgām lietām: ko mēs katrs saprotam ar prevenciju, kāds ir tās mērķis, kam tā ir domāta un kā mēs kopīgi veidosim sistēmisku pieeju visos prevencijas līmeņos. Valsts uzdevums ir skaidri pateikt, ko mēs centīsimies novērst – vardarbību? Atkarības? Mentālās veselības riskus? Uzvedības problēmas? Noziedzības riskus? Ir skaidri jāvienojas par to, kam tad īsti šī prevencija ir domāta, turklāt svarīgi arī definēt, kādā veidā regulāri mērīsim to, vai mērķim tuvojamies.
Mūsu valsts galvenais kapitāls ir cilvēki. Nav svarīgāka uzdevuma, kā gādāt, lai ikviens bērns bērnībā iegūst drošu pamatu visai turpmākai dzīvei, un cilvēkos patiešām ir jāiegulda, vēl pirms parādās kādas problēmas. Diemžēl līdz šim ieguldījumi prevencijā ir bijuši drīzāk “projektu veida”, jo visvairāk iepaliek tieši sistēmiskā pieeja. Dažādu bērnības risku prevencijā satiekas dažādas jomas – izglītības, veselības, tieslietu, iekšlietu un labklājības joma, kā arī pašvaldības, bet katrai jomai ir savi plānošanas dokumenti. Dažādas valsts un nevalstiskās iestādes katra cīnās savā bērnu aizsardzības stūrītī, bet lielo bildi – lai izvērtētu, kuri lauciņi ir nosegti, bet kuri ne – tā īsti neviens kopā nesaliek. Un tieši to mēs sagaidām no valsts puses jaunā Saeimas sasaukuma laikā: spēju vienoties par to, kurš regulāri paskatīsies uz visu laukumu kopumā un radīs plānu, kas saved kopā visas iesaistītās puses. Ar bērnu centrā.
Viedokļraksts veidots projekta “Uzzini. Runā. Ietekmē.” Ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.” Publikācija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts ir Latvijas Bērnu Labklājības Par publikācijas saturu atbild Latvijas Bērnu labklājības tīkls.
Videoieraksts ar partiju pārstāvju atbildēm skatāms šeit:
